Gadsimtu senā pagātnē,
Virsnieka Bolšteina paspārnē,
Dibinās robežas aizsargu pulki
Zem sarkanbaltsarkanā karoga,
Pulcējas Latvijas tēvi un dēli,
Īsti savas zemes Lāčplēši.
Latvju brīvības ceļa cīnītāji!....
Sīvās cīņās rūdījās Bolšteina vīri,
Kaujās pret bermontiādi
Par nopelniem sūrajās cīņās
Kā balva – slava un gods!
Lepni ir vīri, kas uzvaras gūst
Stiprinās gars un naidnieks lūst.
Cēli nes tie Lāčplēša garu,
Iesaucot jaunajos robežas sargos,
Kuplinot rindas, ceļas cīņas spars!
Armijas kārtība, reglaments,
Turot dzelžainu disciplīnu
Vīri strādā, jo cerības liktas
Mīlēt un sargāt Tēvzemi savu.
Veidojot dzīvi un Latviju manu….
Uzceltas robežas un iekoptas sētas,
Aizdzijušas pāri darītās rētas.
Glītie formas tērpi, kur uzpleču pogas
Sakrīt uz pleciem sargiem kā ogas,
Atspīd zeltā zobena asmens spoži
Robežsargu garu paceļot moži.
Melna nelaime negaidot atnāk
Vienā mirklī, baigā jūnija naktī
Nodevība, naids un tam sekojošs posts.
Galinot brašos robežas vīrus,
Izpostot mājas, saimes un zemi.
Ar viltu un meliem nāk svešinieks
Iekarot to, kas mums nepieder vairs?
Kas spētu to paciest un piedot?
Salauzti Lāčplēši, postīti likteņi.
“Mēs, latvieši, uzcēlām sev skaistas mājas – Mūsu Latviju!
Nevēlos piedalīties tās sagraušanā, par ko esmu cīnījies.”
Vīrs un vārds!
Latviešu ikdiena aizplūst,
Pusgadsimtu svešo kalpībā
Bez prieka, tik mākslīgā brīvībā…
Laiks tālāk iet un atkal sāk
Mainīties vara un paaudzes
Gaisā parādās brīvības vēsmas,
Cerības uzcelt, kas sāpīgi zudis…
Atkal nāk latvieši robežas sargos,
Plecu pie pleca, vīri un sievas
Maziem soļiem, apzinot gribu,
Kalpot, ar patiesu latvieša spītu,
Dedzot lāpas Latvijas novembrī
Un Lāčplēša piemiņā paceļot tās,
Turot piemiņā svētā kritušo vārdus.
Nu jau veselus simts piecus gadus
Tie nezaudē spēku, stingri un nelokāmi
Sargā savu tēvu zemi, lepni solot:
“Latvija, tu zeme svēta, tevi sargāt mūsu gods!”
